Meža augšana
Meža Augšana - Meža Ekosistēma
Mežs nav tikai koku kopums, tā ir dinamiska, sarežģīta ekosistēma - dzīvo organismu (biotisko komponentu) un to fiziskās vides (abiotisko komponentu) mijiedarbojošs komplekss. Šī mijiedarbība nodrošina enerģijas plūsmu un vielu apriti, kas ir būtiska meža pastāvēšanai un attīstībai. Meža ekosistēma ietver koku lapotni, stāvus, pamežu, zemsedzi, augsni, kā arī dzīvniekus, sēnes, un mikroorganismus.
Mežs kā Ekosistēma
Latvijas un līdzīgos ziemeļu platuma grādu klimatiskajos apstākļos (mērenā josla, kur nokrišņu daudzums ir pietiekams) jebkura neapstrādāta zemes teritorija, ja tā netiek regulāri apsaimniekota (pļaušana, aršana, ganīšana), agri vai vēlu apaug ar kokiem un kļūst par mežu. Šo procesu sauc par sukcesiju – pakāpenisku, dabisku pārmaiņu sēriju, kurā viena augu un dzīvnieku sabiedrība tiek aizstāta ar citu, līdz sasniegta klimaksa sabiedrība (šajā reģionā – mežs).
Pamatfaktori, kas ietekmē Meža Ekosistēmu
Meža attīstību un veselību nosaka vairāki savstarpēji saistīti vides faktori:
Gaiss (Oglekļa Dioksīds - CO2)
Gaiss nodrošina oglekļa dioksīdu (), kas ir vitāli svarīgs fotosintēzes procesam. Koki ar lapu palīdzību absorbē un, izmantojot saules enerģiju, pārveido to organiskās vielās - koksnē, atbrīvojot skābekli. koncentrācija gaisā tieši ietekmē koka augšanas ātrumu.
Gaisma (Saule)
Gaisma ir enerģijas avots fotosintēzei. Bez pietiekamas gaismas koki nespēj saražot enerģiju augšanai.
Gaismas prasības: Dažādām koku sugām ir atšķirīgas gaismas prasības – dažas (piemēram, bērzs, priede, apse) ir gaismu mīlošas un slikti aug noēnojumā, bet citas (piemēram, egle, liepa) ir ēncietīgas un var labi attīstīties pamežā zem lielāku koku lapotnes.
Lapu virsma: Koks optimizē savu lapu virsmu, lai maksimāli uztvertu pieejamo gaismu. Piemēram uz lauka augošs koks būs ar plašu vainagu un resniem sānu zariem, bet mežā augošs koks, kur sāni noēnoti tas tieksies augt uz augšu un sānu zariem būs maz lapu un tie pakāpeniski atmirst.
Augsne un Mitrums (Ūdens)
Augsne ir fiziskais pamats un barības vielu noliktava (slāpeklis, fosfors, kālijs u.c. makro- un mikroelementi). Tās struktūra, minerālsastāvs un pH līmenis nosaka, kādas koku sugas konkrētajā vietā var augt.
Mitrums/Ūdens: Ūdens ir būtisks transporta līdzeklis barības vielu pārvietošanai kokā. Tas piedalās fotosintēzē un ir nepieciešams šūnu augšanai. Pārāk maz vai pārāk daudz ūdens (pārmitrība) var kavēt sakņu funkciju un augšanu. Arī koku saknēm ir nepieciešams gaiss, tāpēc pārāk daudz ūdens augsnē bremzē koku augšanu līdz pat to atmiršanai.
Sakņu sistēma: Saknes noenkuro koku un uzņem ūdeni un barības vielas no augsnes.
Klimats un Mikroklimats
Klimats (temperatūra, nokrišņu daudzums, vēja režīms) nosaka reģionā iespējamo koku sugu izdzīvošanu. Mikroklimats ir lokālie apstākļi (piemēram, meža iekšienē vai kalna dienvidu vai ziemeļu nogāzē), kas var atšķirties no vispārējā klimata.
Temperatūra: Optimāls temperatūras diapazons ir nepieciešams vielmaiņas procesiem un šūnu dalīšanai. Ziemas minimālā temperatūra nosaka koku spēju pārziemot. Savukārt vasaras ilgums un temperatūras svārstības nosaka, kādas koku sugas dotajā teritorijā spēs augt.
Meža efekts: Pats mežs rada sev labvēlīgu mikroklimatu - samazina vēja ātrumu, stabilizē gaisa un augsnes temperatūru (pasargā no ekstremālām svārstībām) un uztur augstāku gaisa mitrumu.
Konkurence un/vai Sadarbība (Biotiskā Mijiedarbība)
Koki un citi organismi mežā pastāvīgi mijiedarbojas:
Konkurence: Notiek konkurence par ierobežotajiem resursiem – gaismu (augstums), ūdeni un barības vielām (sakņu sistēma). Spēcīgākie un ātrāk augošie koki nomāc vājākos, veidojot meža dabisko retināšanos. Dažādām koku sugām ir dažādas augšanas stratēģijas - saulmīļi sējas daudz un aug ātri, bet ēncietīgie var iesēties mazāk, bet sākumā lēni augt citu to pašu ātro saulmīļu apakšā, līdz tiek galotne pie gaismas un tad pārmāc ar savu lapotni/skujām (piemēram egle).
Sadarbība (Simbiotiskā mijiedarbība): Viena no svarīgākajām sadarbībām ir mikoriza – koku sakņu simbioze ar sēnēm. Sēnes palielina koka spēju uzņemt ūdeni un barības vielas no augsnes, savukārt koks apgādā sēnes ar ogļhidrātiem (cukuriem), kas radušies fotosintēzē. Tāpat notiek sadarbība ar mikroorganismiem augsnē, kas sadala organisko vielu un atbrīvo barības elementus.
Meža ekosistēmas praktiskā nozīme
Meža ekosistēmas praktiskā nozīme izpaužas daudz plašāk nekā tikai koksnes ražā. Mežs nodrošina tīru gaisu un ūdeni, regulē klimatu, un rada dzīvotni tūkstošiem augu un dzīvnieku sugu. Tas kalpo arī kā oglekļa piesaistes un uzglabāšanas sistēma, palīdzot mazināt klimata pārmaiņu ietekmi.
Cilvēkiem mežs sniedz atjaunojamus resursus, rekreācijas iespējas un garīgu līdzsvaru, tāpēc ilgtspējīga meža apsaimniekošana ir būtiska gan dabas, gan sabiedrības labklājībai.