Mežsaimniecības nozares izaicinājumi un aktuālās norises
Studentu kampaņas ietvaros esam priecīgi informēt, ka mums ir pirmais Meža biržas stipendiāts, kas ir Meža fakultātes maģistrantūras studente Sandra Ābele. Publicējam viņas eseju par aktualitātēm nozarē. Apsveicam un paldies, ka atbalstāt šo kampaņu ar savām izsolēm!
Eseja
Mežsaimniecības nozares izaicinājumi un aktuālās norises
Mežsaimniecība ir uzņēmējdarbības nozare, kurā peļņa tiek gūta no meža zemes ilgtspējīgas un nenoplicinošas apsaimniekošanas. Meža ilgtspējīgas apsaimniekošanas pamatnosacījums ir līdzsvars starp ekonomiskajām, sociālajām un vides interesēm, kas arī ir viens no lielākajiem mežsaimniecības nozares izaicinājumiem mūsdienās. Laikā, kad esam ierauti pandēmijas un kara karuselī, tai pat laikā pieaug sabiedrības interese par mežu kā vietu atpūtai, valsts aizsardzības apmācību poligonu veidošanai, vēja enerģijas parku izvietošanai un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. Kā šīs trīs intereses – ekonomiskās, sociālās, vides – līdzsvarot?
Ekonomiskais sektors vēl nav atkopies no pandēmijas trieciena, kā šī gada februārī sākās karš. Krievijas Federācija iebruka neatkarīgajā Ukrainas valstī. Tas aizsāka vai pandēmijas dēļ turpināja daudzus ekonomiskus procesus ne vien tieši kara ietekmētajās valstīs, bet arī visā Eiropā un pasaulē. Šobrīd gandrīz visu preču un pakalpojumu cenas ir pieaugušas, t.sk. meža nozarē. Meža nozari tas ietekmē no vienas puses pozitīvi – pieaug meža apsaimniekotāju peļņa, bet palielinātais pieprasījums šobrīd veicina mežu ciršanu tā privātajos, tā valsts mežā. Valsts ir paziņojusi, ka maksimālais ciršanas apjoms būtu jāpalielina par vismaz 1 miljonu kubu un vairāk. Līdzīgi kā iepriekšējā krīzē, mēģināsim no tās izkļūt uz meža nozares rēķina. Jāņem vērā, ka atalgojums gan nav spējis pieaugt tik strauji kā inflācija, it īpaši valsts sektorā. Jau vairākus gadus pirms kara Ukrainā, varēja novērot to, ka jaunie speciālisti (visbiežāk pilsētu iedzīvotāji) mežu nozarē aizvien biežāk izvēlas profesijas, kas tieši nesaistās ar ikdienas darbu mežā, bet ar datu apstrādi, analīzi, konsultācijām u.tml. Un kāpēc gan ne - ja atalgojums šajos amatos ir līdzvērtīgs un darbs, kā saka kaulus nelauž! Tāpat arī pieaugošā nozares digitalizācija veicina nozares atsvešināšanos no meža un prasa aiz vien jaunu prasmju apgūšanu, kas diemžēl vecāka gada gājuma meža darbiniekiem prasa papildus piepūli. Jā, digitalizācija ir ļāvusi ietaupīt darba laiku, kas izmantots mežā. Piemēram, bezpilota gaisa kuģu (BGK) jeb dronu izmantošana meliorācijas grāvju apsekošanai sekmīgi ļauj apzināt bebru aizsprostojuma un citu šķēršļu vietas uz grāvja daudz īsākā laikā nekā ejot dabā kājām. Tāpat arī mūsdienās darbs mežā nav iedomājams bez planšetes ar karšu pārlūkiem un citu vērtīgu informāciju datu slānos (piemēram, vides vērtības, autoceļu tīkls un stāvoklis, mežaudžu plāns ar papildus informāciju darbam). Bet pavisam no iešanas uz mežu nebūtu vēlams atteikties – kā gan citādi neiekritīsim datu mākoņa kļūdu slazdos un bezzonas informācijas vakuumā, un labāk redzēt vienreiz pašam nekā klausīties citu atstāstos! Varbūt jaunos speciālistus baida lāči, kas, kā runā speciālisti, ir biežāk sastopami konkrētos meža masīvos. Par darbinieku aizsardzību jādomā laikus un jau tagad valsts iestādēs ikdienas meža ekipējums ir papildināts ar vēl vienu lietu – 400 g smagu baloniņu lāču atbaidīšanai.
Pie ekonomiskajiem faktoriem var minēt valsts ekonomisko interešu aizsardzību caur valsts aizsardzības apmācību poligonu veidošanu un vēja enerģijas parku veidošanu energoresursu neatkarības veicināšanai. Atkal vieta, uz kā rēķina tas tiks darīts, būs mežs. Tad jāsaprot, ka arī saimnieciskā meža platība samazināsies, jo šīs teritorijas veidosim ne jau īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, bet gan saimnieciskajos mežos.
Saražotajai koksnes produkcijai ir noieta tirgus Eiropā, kas mazina kara ietekmi uz nozari. Kokmateriālu cenas dotajā brīdī sakarā ar Krievijas karu Ukrainā un pieaugošo nepieciešamību pēc energoresursu neatkarības ir ļoti augstas. Tajā pat laikā sabiedrībā izskan nosodījums – valsts uzņēmumiem nepelnīt uz tautas krīzes rēķina. Jāsaprot gan, ka tās būs iemaksas valsts budžetā, kas dos finansējumu nākošā gada valsts budžetam. Tāpat tuvojas vēlēšanas un daļa no kandidējošajiem politiskajiem spēkiem sabiedrību nostata pret meža nozari tās klasiskajā saimniekošanas modelī – kailciršu (atjaunošanas ciršu) saimniecība. Sabiedrības pieņēmums, ka visi meži ir skraji priežu sili, lāni un mētrāji, kas piemēroti pasīvai un aktīvai atpūtai, kā Titāniks grimst, kad saduras ar realitātes aisbergu. Piemēram, kādā aizsargājamā sagāzušos koku pilnā Eiropas Savienības (turpmāk - ES) biotopā 9010* Veci vai dabiski boreāli meži Smiltenes pusē, kur vietējie atpūtas aktīvisti ceļ trauksmi. Kas tas ir? Kā var tik nesaimnieciski saimniekot, atstājot tik daudz sausās koksnes laikā, kad malkas cenas ir būtiski pieaugušas? Tādi jautājumi izskan no sabiedrības, it īpaši vietās, kur mežs un cilvēks mīt tuvu blakus. Pat paskaidrojums, ka tas ir īpaši aizsargājams meža nogabals - biotops, nemazina sašutumu. Sabiedrībai mežs ir lai atpūstos – baudītu ainavu, lasītu ogas un sēnes, izglītotos, pastaigātos, sportotu, orientētos, t.sk. ar motocikliem, kas bieži notiek nesaskaņoti un palielina ugunsbīstamību mežā un izbiedē meža iemītniekus, t.sk. aizsargājamos, kā piemēram medni (Tetrao urogallus). Mežs ir atpūtai, ne ierobežojumiem pašam cilvēkam, kas šādus biotopus pats ir izveidojis ar savu mērķtiecīgu mežsaimniecisko darbību, bet cits cilvēks nāk un ieliek mežu ES biotopos bez līdzvērtīga kompensācijas mehānisma par radītajiem zaudējumiem īpašniekam. Tas pats attiecas uz mikroliegumu veidošanu īpaši aizsargājamām sugām, kur šķiet esam piemirsuši, ka statisks aprobežojums dzīvniekiem, kas pārvietojas, vai citām sugām, kas dzīvo patstāvīgi mainīgā apkārtējā vidē, viņu aizsardzībai īsti nepalīdz. Ko darīt, kad dabas aizsargājamais īpatnis no šīs noteiktās mikrolieguma teritorijas ir pazudis, ja, piemēram, grāvis ir nosprostots un teritorija ir appludināta, bet grāvi nevar pārtīrīt, jo tā nosaka mikrolieguma izveidošanas un apsaimniekošanas kārtība? Te pat dabas eksperts, kura spēkos būtu rakstīt atzinumu par mikrolieguma statusa atcelšanu, lielākoties neiejaucas, jo ieguldītā piepūle statusa atcelšanai būtu pārāk liela un ne vienmēr ar pozitīvu iznākumu meža apsaimniekošanai. Tā mums ir iznīkuši meži mikroliegumos, kuros dzīvot ne vairs kādai retai sugai, ne pašiem gūt kādu ekonomisko labumu. Atkal ir sajūta, ka mežs vairs nav cilvēkam, kur saskaņot visu 3 aspektu – ekonomisko, sociālo, vides – intereses, bet kaut kas līdzīgs lielam ES rezervātam, kur jāaizsargā viss tas, ko Rietumeiropa ir jau paspējusi noplicināt. Ļoti vēlētos, lai mežs, t.sk. aizsargājams, tiktu atbilstoši un īstajā brīdī apsaimniekots tā, lai mednis dzīvs un cilvēks arī paēdis. It īpaši, ja ņem vērā, ka pirmatnēji, cilvēku maz ietekmēti meži sastopami mazāk kā 1% Latvijas teritorijas, bet pārējie meži, t.sk., aizsargājamie, ir veidojušies mērķtiecīgas cilvēka darbības un arī bezdarbības rezultātā.
Vides jomas ietekmes apmērus uz mežsaimniecību uz doto brīdi vēl aiz vien nav zināmi, jo pie Eiropas Komisijas tā sauktā Zaļā kursa vēl tiek strādāts, bet uz doto brīdi ES biotopus, kas uzskaitīti pirms un ES Kohēzijas fonda projekta “Priekšnosacījumu izveide labākai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai Latvijā” jeb Dabas skaitīšanas laikā, valsts mežā neapsaimniekosim. Kādu ietekmi tas atstās – gandrīz divkārtīgs dabas aizsardzības meža platību pieaugums? Ja šobrīd rēķinot maksimālos ciršanas apjomus piecgadē tiek ņemts vērā, ka stingri mežsaimnieciskās darbības ierobežojumi pastāv 12% Latvijas mežu teritorijas, tad loģiski būtu spriest, ka ciršanas apjomi strauji samazinātos. Vai mēs to varam atļauties laikā, kad reģionos nodarbinātība konkrēti meža nozarē sasniedz pat 20% un šī brīža ģeopolitiskajā situācijā? Šobrīd par šo jautājumu varam vien runāt minējumos, lai gan ir veiktas darbības piezemēšanās spilvena veidošanai esošajā energoresursu krīzē – šogad jūnijā pieņemtie Ministru Kabineta noteikumi par izmaiņām koku ciršanas noteikumos un noteikumos par meža atjaunošanu un kopšanu, kas ļauj cirst kokus arī pēc mazāka caurmēra, bet paredzot šajās vietās meža atjaunošanu ar selekcionētiem stādiem. Tas palielina saimnieciskā meža platības, ļaujot saimniekot jaunākos mežos. Vai tas ir labi? No mežu bioloģiskās daudzveidības puses – noteikti, ka nē, jo ar šo lēmumu jauniem ES biotopiem izveidoties teorētiski vairs nebūs iespējams. No mežu kvalitātes privātajā sektorā, tas būs ieguvums, jo tiks stādīti kvalitatīvi, pret klimata pārmaiņām noturīgāki koku stādi, kā arī tiks palielināta privātā meža īpašnieka lemt spēja pār savu īpašumu. Jaunākie zinātniskie pētījumi par oglekļa piesaisti pierāda, ka siltumnīcefektu visvairāk veidojošās ogļskābās gāzes piesaistē tieši jaunaudzēm ir vislielākā nozīme. Tas norāda uz to, ka cērtot jaunākus kokus, būtu iespējams caur mērķtiecīgu meža atjaunošanu palielināt oglekļa piesaisti no atmosfēras un mežsaimniecība dotu vēl lielāku ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanā.
Mežsaimniecība aizvien meklē līdzsvaru starp ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas ekonomiskajiem, sociālajiem un vides aspektiem. Tā ir pastāvoša cīņa, kurā virsroku gūst te viens, te otrs, te trešais. Jo lielāka būs mūsu zināšanas un izpratne par mežsaimniecības jautājumiem, kā arī ar to saistītajām jomām, jo labāk spēsim saprast cēloņsakarības un pieņemt labvēlīgus lēmumus nozares un mūsu valsts attīstībai.
Sandra Ābele
Mežzinātnes maģistrantūras 1.kursa studente
